Sekss ir kā mūzika

Atklājot seksualitātes dāvanas skaistumu, cilvēks pārstāj baidīties no grēka. Tā vietā viņš izjūt atbildību par labo, apgalvo kapucīns, teoloģijas doktors un rakstnieks Ksaverijs Knocs. Viena no priestera Knoca grāmatām („Sekss, kādu nevarat iedomāties. Laulātiem, kuri mīl Dievu.”) ir iztulkota un izdota arī latviešu valodā.

Pastāv uzskats, ka neticīgie cilvēki vairāk priecājas par seksu, jo var ar to nodarboties, kad grib, ar ko grib un kā grib. Savukārt katoļus ierobežo aizliegumu un rekomendāciju kopums. Vai Dievs nemīl seksu?

Tieši pretēji, jo Viņš pats to ir izdomājis. Tādēļ, pretēji populāriem aizspriedumiem, Katoļu baznīca mīl seksu daudz vairāk nekā cilvēki, kuri ir tālu no Dieva. Ticīgiem seksuālā dzīve sniedz daudz vairāk nekā pasaulīgs piedāvājums. Tāpēc Baznīca tik ļoti rūpējas, lai neiznīcinātu šo dāvanu. Ja Baznīca aicina nedarīt noteiktas lietas, tas ir vienīgi tāpēc, lai pasargātu vienu no vislielākajām Dieva dāvanām. Ja kāds saprot, kas patiesībā var būt sekss, tad viņam vairs neinteresē paviršas sajūtas bez dziļas saiknes. Neticīgie vienkārši nesaprot, cik lielu vienotību, mīlestību un tuvību var piedzīvot kristīgie laulātie pateicoties seksuālām attiecībām. Ja kāds nav piedzīvojis kaut ko labāku, viņš par to pat nesapņo. Taču ja kāds ir pabraukājis ar „Ferrari”, viņš vairs negrib braukt ar veco „Polonezu”.

Stipri šaubos, ka visi ticīgie „brauc ar Ferrari”. Savās grāmatās Jūs rakstat par Dieva tuvumu dzimumakta laikā, taču daļai katoļu garīgais un seksuālais ir nesavienojamas lietas.

Tiešām, dauzi ticīgie uzskata, ka nevajag Dievu iesaistīt seksā. Tomēr Jēzus Kristus ir klātesošs arī laulāto gultā. Dievs izpaužas saiknē, ko veido laulātie. Viens no šīs saiknes elementiem un izpausmes veidiem ir seksuālās attiecības. Diemžēl arī ticīgie bieži nezina, ka kristīga laulība ir saiknes sakraments, kas jābūvē, cīnoties ar grūtībām. Tā nav skaista ceremonija, pēc kuras jaunlaulātie iziet no baznīcas, bet pēc trīs gadiem šķiras, apgalvojot, ka viņus vairs nekas nevieno.

Bet kā var meklēt Dievu seksuālās attiecībās, ja daudzi cilvēki vienkārši uzskata, ka sekss ir kaut kas nepiedienīgs? Arī laulībā.

Šāda pieeja paralizē mīlestību. Tā izriet no Baznīcas mācības izkropļošanas, pārāk lielas koncentrēšanas uz cilvēka grēcīguma. Patiesībā mums jākoncentrējas uz saiknes veidošanas ar Dievu un laulāto draugu. Savādāk sanāk tāds katolicisms neirotiķiem: visur ir grēks, bet Dievs tikai gaida izdevību mūs „pieķert”. Mums jāatklāj laulāto attiecību skaistums un labums. Tad cilvēks vairs nebaidīsies no sava ķermeņa. Atklājot seksualitātes dāvanas skaistumu, cilvēks pārstāj baidīties no grēka. Tā vietā viņš izjūt atbildību par mīlestības uzturēšanu. Bet ja sanāk to zaudēt, rodas enerģija, lai ātri to atrastu no jauna.

Iedomājos cilvēkus, kuri, dzirdot par labumu, skaistumu, komūniju ar Dievu, spriež: tas nav priekš manis! Viņi labprāt izvēlas vieglprātīgu un jautru, nevis garīgu un stīvu seksu ar izslēgtu gaismu, kā to droši vien dara katoļi…

Kristīgo laulāto tuvība nebūt nav stīva un garlaicīga. Turklāt nedz Dievs, nedz Katoļu baznīca neuzspiež laulātiem noteiktas pozas vai gaismas izslēgšanu. Dievs nenosoda fiziskas sajūtas un glāstus, ko laulātie dāvā viens otram. Vai tad ne pats Dievs ir radījis orgasmu? Tomēr Dievs uzdod jautājumu par cilvēka sirdi, par to, ko viņš vēlas paust caur savu ķermeni. Grēka avots nav pats ķermenis, bauda, seksuālā pozīcija. Problēma rodas ne tad, kad cilvēki lieto noteiktu tehniku, bet tad, kad otrā persona tiek uztverta kā priekšmets, kā līdzeklis savu vēlmju apmierināšanai. Baznīcai interesē sirds stāvoklis, kas pavada tuvību. Garīgums sekmē saiknes padziļināšanu un ļoti humanizē dzimumaktu. Sekss ir kā mūzika. Tā sastāv no daudzām skaņām. Seksā ir vieta baudas meklējumiem, taču arī jūtīgumam, intimitātei, uzticībai, paļāvībai, ilgām pēc bērniņa, Dieva tuvumam... Jo vairāk skaņu spēj radīt cilvēks, jo skaistāka mūzika viņam sanāk. Jo primitīvāka ir šī mūzika – jutekliskums pluss paviršas emocijas – jo grēcīgāka tā ir. Kristieši ir aicināti radīt skaistas melodijas.

Pastāv daudz mītu attiecībā uz to, ko drīkst un ko nedrīkst darīt katoļi guļamistabā. Kā tad ir, piemēram, ar orāliem glāstiem?

Protams, glāstīt un skūpstīt var visu laulātā drauga ķermeni. Kāpēc kāds uzskata, ka vienas ķermeņa daļas ir tā cienīgas, bet citas nav? Tādēļ, ja runa ir par priekšspēli, orālie glāsti ir pilnīgi pieņemami. Cita lieta ir t.s. „orālais sekss”, tātad situācija, kad laulātie nenonāk līdz pilnam dzimumaktam. Šādām praksēm Baznīca saka nē, jo ir grūti veidot laulāto saikni, izmantojot attiecību veidus, kas aizvieto pilnu dzimumaktu.

Baznīca saka „nē” arī kontracepcijai. Kādēļ tā tik ļoti pretojas hormonālām tabletēm vai prezervatīviem?

Ja gribam godīgi atbildēt uz šo jautājumu, mums atkal jāpieskaras cilvēka sirdij un attieksmei pret ķermeni. Cilvēkam jāsaprot, ko viņš grib paust caur seksu, un kā viņš saprot mīlestību. Būtu grūti nošķirt mīlestību no cieņas pret laulātā ķermeni. Vīrieša un sievietes ķermenim piemīt noteikta fizioloģija. Pieņemt sievieti ar viņas ķermeni un fizioloģiju nozīmē pieņemt auglīgus un neauglīgus posmus viņas ciklā. Mīlošs vīrs netraucēs sievas fizioloģiju ar kontraceptīvām tabletēm. To pašu darīs mīloša sieva: viņa nemēģinās padarīt vīru neauglīgu ar prezervatīviem vai sterilizāciju.

Daudziem šķiet, ka patiesībā Baznīca ir pret kontracepciju, jo tā uzskata, ka vienīgais dzimumakta mērķis ir bērnu radīšana. Vai tā tas ir?

Nekādā gadījumā. Ja tā tas būtu, mums būtu jāatzīst par morāli pieņemamiem tikai tie dzimumakti, kas notiek auglīgā laikā. Taču tā nav. Baznīca atbalsta atbildīgu ģimenes plānošanu. Ja laulātie nopietnu iemeslu dēļ izvēlas atlikt bērna ieņemšanu, viņi nav aicināti uz pilnīgu atturību. Tomēr tad tuvībai būtu jānotiek neauglīgajā fāzē. Savstarpējā saikne laulātiem jāveido nepārtraukti, t.sk. arī seksuālo attiecību laikā. Savukārt lēmumu par bērna ieņemšanu viņi pieņem dažas reizes mūžā.

Pavisam savādāk par seksualitāti runā „mediju autoritātes” un daļa seksologu. Viņi apgalvo, ka sekss sniedz vislielāko gandarījumu attiecību sākumposmā, kad cilvēkus vieno kaisles spēks. Laika gaitā sekss kļūst par rutīnu. Un tad šie eksperti visbiežāk iesaka mainīt partnerus.

Tie ir meli. Patiesībā labs sekss ir vairāku gadu darba rezultāts. Tas paredz arī daudzu grūtību pārvarēšanu. Laulātie man bieži stāsta, ka pēc kāzām bija ļoti izbrīnīti, ka viņu erotiskā dzīve neizskatās kā amerikāņu filmā. Jo filmā neviena sieviete tuvības laikā neizjūt sāpes, bet nevienam vīrietim nav problēmu ar priekšlaicīgu ejakulāciju. Šādā veidā mūsdienu kultūra izkropļo tuvības attēlu. Rūgta patiesībā ir tā, ka cilvēki, kuriem ir bijuši daudzi seksuālie partneri, pēc dažiem gadiem kļūst ļoti ievainoti un nespēj izveidot stabilas attiecības. Jāapzinās, ka seksa reducēšana tikai līdz stiprām sajūtām ved pie seksoholisma. Savukārt laulāto saiknes veidošana no dienas dienā ir ceļš pie fantastiska seksa.

Tulkoja Marks Jermaks
Avots: Civitas.lv