"Dvēseļu programmētājs" ar sievu un meitām
Uz sarunu par attiecībām, Dievu, bērniem un ģimeni aicinājām Rīgas evaņģēliski luteriskās Jēzus draudzes palīgmācītāju Kārli Irbi un viņa sievu Vinetu.
Intervēja: Edgars Gertners
Avots: Rīgas ev. lut. Jēzus draudze
Baznīcai un sabiedrībai Kārlis ir mācītājs. Kā tu, esot baznīcā, raugies uz viņu – kā vīru vai garīdznieku?
Vineta: Baznīcā viņš man ir mācītājs. Tas, kurš nes Kristus smaržu (2Kor 2:14). Bet godīgi – es iesmejos, kad Kārlis iešļupst mikrofonā, dzirdu tehniskās nianses. Bērniem stāstu, ka, baznīcā kalpojot, tētis ir mācītājs.
Mājās mācītāja amats paliek aiz durvīm?
V: Ir teiciens, ka sievai galva nesāp, jo viņas galva ir vīrs. Savukārt vīram galva nesāp, jo viņa galva ir Jēzus, un arī Jēzum galva nesāp, jo Viņa galva ir Dievs. Esmu piedzīvojusi to, ka vīram vienmēr ir taisnība, pat ja man sākumā tā nešķiet. Bet mājās Kārlis ir vīrs un arī mācītājs. Piemēram, reiz, kad gulēju ļoti slima, viņš man pieņēma grēksūdzi, svaidīja ar eļļu, aizlūdza un palīdzēja ieraudzīt Kristu.
Kā tu atceries pirmo tikšanos ar Vinetu?
Kārlis: Izkāpa viena meitene no vilciena ar ģitāru uz muguras.
Tā bija mīlestība no pirmā acu skatiena?
K: Nē. Mūsu pirmās tikšanās iemesls bija ļoti lietišķs – uz pirmajām trim Alfa kursa nodarbībām Dubultu draudzē mūsu vietējais slavētājs netika, un meklēju aizvietotāju. Sākumā runāju ar citu meiteni no Vinetas draudzes, bet viņa atteica, jo netika darba dēļ. Tomēr viņa iedeva Vinetas telefona numuru un ieteica kā ļoti labu slavētāju, taču vienlaikus arī brīdināja, ka visdrīzāk viņa man atteiks.
Tā arī notika?
K: Jā, Vineta atteica. (Smaida)
Kāpēc tāds princips?
V: Biju spēlējusi dažādu konfesiju pasākumos. Bieži dzirdēju sakām, ka pie luterāņiem ir tikai vecas tantes un miroņi, nav ticības. Ko es tur darot, man esot liels talants un jāejot spēlēt citur, kur to novērtē. Es domāju – tā nevar! Savā baznīcā saņemu Vakarēdienu, tur man pieņem grēksūdzi, kāpēc jāiet prom? Viss ir īsts. Negribēju to vairs dzirdēt un vadīju slavēšanas stundu tikai Rīgas Sv. Jāņa draudzē un vasaras nometnēs. Kādu dienu atkal kāds svešs zvana un aicina slavēt Alfa kursā Dubultos. Uzreiz principiāli atteicu – nē.
Tad kāpēc beigās piekriti Kārļa aicinājumam?
V: Nebiju Dievam prasījusi, atteicu, jo tāds bija mans prāts. Sirdsapziņa neatlaidās. Lūgšanas laikā sirdī ienāca pamudinājums divos vārdos: “Viena miesa.” Nu labi, es nodomāju, LELB esam viena miesa, nav iemesla atrunām. Zvanīju Kārlim, atvainojos, ka biju atteikusi, un piekritu slavēt, ja tas vēl ir vajadzīgs.
Kā tu saprati, ka Vineta ir īstā?
K: Es tolaik dzīvoju pēc principa “uz meitenēm neskatīties”. Patika viena, patika otra, un dzīvoju neziņā – veidot attiecības vai neveidot? Biju no tā noguris, tāpēc teicu Dievam: “Es uzticos Tev, ka pievedīsi man īsto”. Vēl neilgi pirms mūsu pirmā randiņa abi ar Vinetu bijām rekolekcijās Saldū, kur slavēšanas laikā man parādījās vīzija. Es gan neesmu no tiem, kam Dievs rāda vīzijas, bet toreiz man acu priekšā bija skaidra vīzija – Vineta ar bērniem. Nodomāju – viņa būs forša mamma. Vēlāk, kad Alfa kurss Dubultos beidzās, es sapratu, ka Vinetu, visticamāk, vairs nesatikšu, bet sirdī jutu, ka gribu viņu vēl satikt, tāpēc, kad kopīgi devāmies uz dievkalpojumu, izstāstīju Vinetai par redzēto vīziju. Un tad arī skaļi pateicu: “Dievs laikam grib, ka kļūsti man par sievu.” Tas notika strauji un, es pat teiktu, tas nenāca no manis. Pēc šī paziņojuma satraukumā aizgājām uz dievkalpojumu katrs pa savu pusi.
V: Mulsinošās situācijas dēļ es gribēju aizlaisties...
K: Jā, es arī... Taču dievkalpojumā slavas dziesmas vārdi „Savu sirdi esmu tev atdevis” mani pārliecināja, ka es šo jautājumu Dievam reiz esmu uzticējis un ka tieši Viņš man Vinetu ir pievedis. Pēc dievkalpojuma mēs pirmoreiz divatā aizgājām uz kafejnīcu.
V: Dievkalpojuma laikā saņēmu no Kārļa īsziņu: “1. Moz. 2:23”. Tas bija 22. decembris, trīs mēnešus pēc mūsu pirmās tikšanās. Mūsu gadījumā tas bija vērtīgi – nepalikt divatā, kamēr attiecības nav nopietnas.
Kā divvientulība traucē?
V: Tad nāk virsū maskas, jo vēlies būt labāks, nekā esi. Bet tad, kad apkārt ir cilvēki, tu esi, kāds esi.
Jā, bet 20 gados gaidīt īsto un paļauties ir vieglāk nekā 30 gados...
K: Jebkurā gadījumā primārā lieta ir uzticība Dievam, ka Viņš iedod labāko īstajā laikā. Tālāk ir Dieva darbs, kā Viņš to katram atklāj.
Ko darīt tiem, kuri nenociešas un ļaujas prātam, nevis Dievam?
K: Ja pirms laulībām ir dalīta gulta, tad tas ir grēksūdzes jautājums, lai tiktu piedots un attiecības tiktu šķīstītas. Netiklības gadījumā grēksūdze ir vienīgais veids, kā tikt vaļā no problēmām attiecībās. Diemžēl daudzi cilvēki nezina, ka bieži vien attiecībās mokās strīdos un šaubās tieši tāpēc, ka nav nožēlojuši grēkus, kas saistīti ar laulības pārkāpšanu.
Jūs runājat tā, it kā jums problēmu nebūtu.
K: Nē, nē, nē. (Smejas) Mana problēma ir patmīlība – bieži gribas koncentrēties tikai uz sevi. Izeja ir attiecības ar Dievu. Esmu novērojis, ka tas, ko cenšos darīt savā spēkā, nenes prieku, rezultātu un svētību. Man kā vīrietim bieži ir grūti ielikt vadības grožus Dieva rokās, jo tik ļoti gribas pašam valdīt pār situāciju.
Vineta, vai tu atšķir, kad caur vīru runā cilvēka un kad Dieva prāts?
V: Kopš Dievs mani pieveda Kārlim, es sirdī lūdzu: “Dievs, veido Kārli tādu, kādu Tu viņu vēlies redzēt.” Reizēm ar prieku brīnos, ka esam vīrs un sieva, jo grūti noticēt, kādus briesmīgus raksturus Dievs ir salicis kopā un ļauj tik ļoti iepriecināt vienam otru ar lietām, ko es pēc savas pieredzes nebūtu izvēlējusies. Redzu, kā Jēzus mani mīl caur Kārli, un es varu mīlēt Jēzu, esot paklausīga savam vīram. Kārlim es uzticos. Vai vienmēr tas ir viegli? Nē. Esot laulībā, ir grūti būt pašai, jo gribas būt labākai. Esmu radusi būt izsitēja, bet te pēkšņi drīkstu būt ievainojama, jo ir vīrietis, kurš mani mīl tāpēc, ka Dievs mani ir radījis kā sievieti. Nevis acu krāsas, talantu vai citu iemeslu dēļ.
Vai mācītāja alba uzliek papildu pienākumus?
K: Jā, kā ikvienai publiskai personai. Ir situācijas, kurās prezentācija ir lielāka nekā es pats. Tomēr mans galvenais pienākums ir būt uzticamam Kristum. Cenšoties būt uzticamam visur, nav tik grūti būt uzticamam arī kā amata nesējam. Kaut gan reizēm esmu aizdomājies – ja Dievs man nebūtu devis šo aicinājumu, iespējams, baznīcā manis vairs nebūtu. Jo tagad saņemtais amats kādos kārdinājumos ir nostrādājis kā papildu atbalsts, lai es nostāvētu.
Tu ikdienā nodarbojies ar programmēšanu. Darbā strādā ar datoru, baznīcā – ar cilvēku dvēselēm. Kā kolēģi raugās uz tevi?
K: Daži cilvēki zina, ka esmu mācītājs, daži nezina, bet visi zina, ka esmu kristietis. Mūsu attiecības ir lietišķas, jo mēs sēžam katrs pie sava datora un kopā sanākam, lai atrisinātu kādu konkrētu problēmu. Nejūtu, ka mācītāja amata dēļ darbā kas būtu mainījies. Drīzāk jūtu, ka arvien vairāk un vairāk vēlos būt kalpošanā draudzē, mazāk – sava laicīgā darba vidē.
Kā tu jūties kā mācītāja sieva?
V: Laimīga. Es teiktu – ja Dievs ved, tad iemaukti nelauž. Jautājums – vai gribu lauzties? Jā, reizēm gribu. Kad mēs apprecējāmies, Kārlis bija tik patiesi laimīgs LA students savā aicinājumā. Dievs audzē mūs abus kopā arī viņa aicinājumā. Pēc bērnu piedzimšanas nav daudz laika domāt, kā jūtos, vienkārši tā ir. Priecājos.
Kas dzīvē izmainās, kad piedzimst bērni? Esmu dzirdējis sakām – pirmais posms ir vienkārši jāpārdzīvo. Kā brauciens cauri Polijai.
K: Poliju var šķērsot caur Varšavu, bet var arī pa ziemeļu pusi, kur ir ļoti skaisti. Protams, dienas lielākā daļa paiet, darot lietas citu labā, un tas turpinās arī mājās. Taču es nevēlētos mainīt nevienu dienu, ko esmu pavadījis kopā ar ģimeni. Tas ir milzīgs prieks. Katrs bērns ir vēl viens cilvēks, ko varu mīlēt un kas mīl mani.
Vai līdzīgi kā, lūdzot Dieva palīdzību īstā partnera meklējumos, būtu jālūdz arī atļauja ieņemt bērniņu?
K: Ir svarīgi, ka tam nobriest un to arī izlūdzas, jo tad bērns jau no pirmā brīža jūt, ka ģimenē ir gribēts un gaidīts. Manuprāt, ir divas galējības: vai nu par bērniem nedomā vispār, vai arī tā plāno, ka nekad nesaņemas, lai viņi būtu. Bet piekrītu, ka ir arī tādi apstākļi, kad vajag piebremzēt. Kad piedzima Sāra, Dievs drīz vien deva arī nākamo bērniņu, taču oktobrī trešā bērniņa sirds apstājās – viņš priekšlaicīgi piedzima, bet diemžēl nedzīvs. Un ārsti tagad ieteica pagaidīt. Paklausām, bet, protams, esam atvērti, ka Dievs var iedot arī pirms ārstu ieteiktā laika, jo Viņš ir tas, kurš dod, un tas, kurš ņem.
V: Daudzi draugi teica, ka pirms bērnu radīšanas vajag izbaudīt laulību divatā. Bet, laulību dievkalpojumā sakot “jā”, mēs sakām “jā” nevis saviem plāniem, bet Dieva gribai mūsu laulībā, tai skaitā arī Dieva gribai attiecībā uz bērniem. Anniņa ir mūsu medusmēneša bērns, par ko esmu Dievam ļoti pateicīga, jo viņas agrā ienākšana atklāja tādu mūsu vīra un sievas attiecību dziļumu, par kuru Vēstulē efeziešiem runā arī apustulis Pāvils.
Februāra avīzes tēma ir gavēnis. Ar ko tas atšķiras no diētas?
K: Ar mērķi. Diētas mērķis ir veselība, bet gavēņa mērķis ir parādīt paklausību Dievam. Jau Ēdenes dārzā pirmā Dieva prasītā paklausība bija saistīta ar ēšanu: “No visiem dārza kokiem ēzdams ēd, bet no laba un ļauna atzīšanas koka tev nebūs ēst” (1Moz 2:16, 17). Dievs bija nolicis cilvēkam, ko ēst, un bija nolicis, ko neēst.
Diemžēl Ieva ar Ādamu nepaklausīja, ēda to, ko nedrīkst, un tā krita grēkā. Savukārt Ēsavs savu pirmdzimtību pārdeva par lēcu virumu, un arī apustulis Pāvils par Dievam nepaklausīgajiem runā kā par tādiem, kam vēders ir dievs (Flp 3:19). Līdz ar to gavējot es apliecinu Dievam, ka Viņš ir mans Kungs, nevis mans vēders. Un tieši Dievam es to apliecinu, nevis cilvēkiem. Uz to, runādams par gavēņa praksi, norāda arī Jēzus (Mt 6:16–18).
Praktiski tā ir atteikšanās no dažām ēdienu grupām. Ēdienu ierobežo, tiecoties uz Ēdenes dārza ēdienkarti, tātad ēdienkarte kļūst veģetāra. Protams, ir jāizvērtē savas spējas un iespējas, jo miesīgā atturība gavēņa laikā nedrīkst negatīvi ietekmēt veselību un spēju izpildīt savus pienākumus. Piemēram, grūtniecēm un zīdītājām gavēņa laikā vispār nevajadzētu ēdiena ziņā sevi ierobežot, jo šajos gadījumos runa ir ne tikai par viņas, bet arī par bērniņa veselību. Atturība izpaužas arī atturībā no izklaides. Toties vairāk laika nekā ikdienā gavēņa laikā veltāms Dieva Vārda studēšanai, lūgšanām un žēlsirdības darbiem. Un arī pastiprinātai sirdsapziņas izmeklēšanai.
Vai atceries, kā gāja pirmajā gavēnī? Kādas bija kļūdas?
K: Savā pirmajā gavēnī izturēju tikai dažas dienas, jo toreiz pārpratuma pēc ar gavēni sapratu tikai un vienīgi miesisko atturību. Nesapratu, ka ir svarīgi padziļināt arī lūgšanu dzīvi un sevis izmeklēšanu. Līdz ar to vienkārši atmetu tam ar roku. Tikai vēlāk sapratu, ka ļoti svarīgi – arī kļūdoties – ir to neatmest, bet turpināt.
V: Rijība jeb “iekārot to, kas ir liegts,” ir kārdinājums, kas izpaužas jau Ēdenē. Ir svarīgi redzēt, ka gavēnis ir izaicinājums miesai, jo esam radīti miesā un, lai gan esam atdzimuši garā kā kristieši, pagaidām dzīvojam un cīnāmies arī miesā. Tāpēc gavēni ir viegli sajaukt ar diētu, kas vairāk ir fiziska – sakārto veselību vai uzlabo fizisko labsajūtu. Man, piemēram, pirmās apzinātās gavēšanas mērķis bija sākt ēst regulāri, ar pateicību Dievam, nevis visu laiku virināt ledusskapja durvis un kalpot “vēderam – ēzelim”, kā saka mans paziņa. Citiem regulāras ēdienreizes ir rutīna, bet man, stāvot pie pavarda, tā bija kļuvusi par regulāru cīņu. Tas bija mans gavēšanas sākums, pēc kura jau sekoja atteikšanās no atsevišķām produktu grupām un apzināta cīņa ar lūgšanos, Rakstu studēšanu un žēlsirdības darbiem. Atšķirībā no diētas tā ir cīņa starp manu padziļinātāku tuvošanos Dievam un ļaušanos miesai.
Vai ar labu mārketingu gavēnis varētu aizstāt sabiedrībā populārās tievēšanas kūres un garīgos meklējumus Austrumu valstīs?
K: Tas nav nepieciešams. Paraudzīsimies, kā rīkojās Kristus. Viņš savāca visapšaubāmāko sekotāju pulciņu, sēdēja pie viena galda ar grēciniekiem un prostitūtām, beigās Viņu vēl piesita krustā, BET tagad laiku mēs skaitām no Viņa dzimšanas. Tas, kā Dievs atklājas grēkā kritušajai pasaulei, tai nav saprotams. Baznīcas mērķis nav padarīt apkārtējo kultūru par kristīgu, bet liecināt pasaulei par Kristu, jo dedzīgi kristieši, vienkārši izdzīvojot Evaņģēlija vēsti, padara kultūru kristīgu, nevis otrādi. Protams, kristīga kultūra kādu brīdi nes vēsti par Kristu, taču pamatā to dara Kristum uzticīgie cilvēki, ne tik daudz kultūra.
Kāda ir tava vīzija par Jēzus draudzes attīstību?
K: Lai cilvēki vēl vairāk iemīlētu Kristu. Runājot mazliet tveramāk, lai mēs kā draudze, sākot ar visjaunāko un beidzot ar visvecāko, sākot ar visnenobriedušāko draudzes locekli un beidzot ar visnobriedušāko, uz dievkalpojumu sanāktu kā uz draudzes centrālo notikumu, kurā kopīgi nosvinam Kristus klātbūtni mūsu vidū. Vēl ir sapnis, lai Alfa izaugtu par kaut ko lielāku – lai tā izaugtu ārā no draudzes telpām. Respektīvi, lai jaunieši vai arī daļa no pašreizējās Alfa komandas varētu izveidot Alfa kursu kaut kur ārpus draudzes – kādā skolā, piemēram, Celtniecības koledžā, un citur.
