Dāvanas, kuras pirms laika neizsaiņo. Diānas un Mārtiņa stāsts.
Diāna un Mārtiņš Svitkas
Kāzu diena: 2014.gada 26.augusts
Draudzēšanās laiks līdz kāzam: 1 gads
Pirmā nakts: kāzu nakts
Vecums laulību dienā: Diānai – 19, Mārtiņam – 20
Mēs ar Mārtiņu dzīvojām katrs savā pilsētā. Es Limbažos viņš Valmierā. Līdz brīdim, kad sajutu Dieva aicinājumu doties mācīties uz Valmieras Valsts ģimnāziju. Esot Valmierā, vēlējos atrast vietu, kur būt kopā ar kristiešiem. Valmieras baptistu draudzes jaunieši bija ļoti atvērti un pat neatceros, kā tur nonācu, bet tur jau priekšā Mārtiņš stāvēja un spēlēja ģitāru. Bet tajā brīdī man ne prātā neienāca domāt par attiecībām vai ko tādu. Es biju vienkārši laimīga šo foršo cilvēku sabiedrībā. Un šāda doma man prātā neienāca vēl 2 gadus, kuru laikā īstenībā šobrīd skatoties atpakaļ, bijām kļuvuši labi draugi. Un kā vēlāk noskaidrojās, es Mārtiņam patiku jau tad.
Bet nāca īpaša 2013.gada vasara, kuras noslēgumā Dievs ļoti īpaši mani uzrunāja un es sāku aizdomāties. Uzrunāta es tiku caur sapņiem. Vienmēr esmu zinājusi ka tiem ir liela nozīme manā dzīvē. Toreiz sāku redzēt Mārtiņu ļoti daudzos sapņos pēc kārtas. Pirmajos brīžos šķita, ka mans prāts to ir izdomājis, bet turpinot lūgt, sapratu, ka tomēr runā Dievs nevis es pati. Augusts tika pavadīts ar lielu apjukumu manā prātā un ar ļoti daudz laika, kas tika pavadīts tieši viņa klātbūtnē. Un arvien vairāk bija iespēju iepazīt Mārtiņa personību. Skaisto personību. Pēc kāda sapņa (es zināju, ka tas būs pēdējais) es vēlējos to apspriest ar Mārtiņu. Es sagatavoju 3 zīmītes A4 izmērā ar uzrakstītiem sapņiem un maniem komentāriem un atdevu tās viņam. Galvenais, ka mani pavadīja miers. Izrādās, kad sāku redzēt sapņus, Mārtiņš kopā ar sev labu draugu bija lūguši, lai Dievs parāda, dod skaidrību par otrām pusītēm.
5.septembrī pēc sarunām par sajūtām, Mārtiņš aicināja mani aiziet pastaigāties. Satikāmies uz Valmieras dzelzs tilta. Un kad es pēc stundām (biju sākusi mācīties 12.klasē) biju atnākusi līdz šai vietai, redzēju, ka Mārtiņam rokā ir dzeltena roze. Tajā brīdī man bija skaidrs – ja viņš zina atbildi, tad es arī. Šī diena tiek uzskatīta par mūsu sākumu. No šīs dienas pagāja 10 piedzīvojumu pilni mēneši līdz bildinājumam. Un nepilni 2 līdz kāzām. Draudzības laiks piedzīvoja visus 4 gadalaikus, nometnes, dzimšanas dienas, izlaidumus, izbraukumus, sarunas, asaras un visu citu izņemot to, kam jānotiek tikai starp vīru un sievu. Tas jau no paša sākuma mums abiem likās pašsaprotami, ka mēs viens otram esam tik dārgas dāvanas, kuras pirms laika neizsaiņo.