Tā bildina programmētāji. Katrīnas un Oskara stāsts.
Katrīna un Oskars Neilandi
Oskars un Katrīna Neilandi
Kāzu diena: 2015. gada 25.jūnijs
Draudzības laiks līdz kāzām: 3,5 gadi
Vecums laulību dienā: Katrīna – 21, Oskars – 23
Pirmā kopīgā nakts: kāzu nakts
Katrīna un Oskars augusta nogalē svin savu pirmo mēnesi kopā kā vīrs un sieva. Pārmaiņas ir ienesušas tik daudz jaunu emociju un sajūtu, ka sākumā to bijis grūti aptvert. Oskaram pieder savs interneta veikals un viņš nodarbojas ar mājaslapu izstrādi, kas ir arī viņa maizes darbs. Katrīna ir sākusi studēt medicīnu, taču pašlaik studijās paņēmusi pauzi un strādā par baristu. Abi kopā viņi kalpo Rīgas Jēzus draudzē, kur Katrīna vada slavēšanu Alfa kursā. Brīvā, prieka un smieklu piepildītā sarunā, viņi ar mums dalās savā stāstā par to, kā sācies abu kopīgais ceļš.
Kā jūs iepazināties un kāds bija pirmais iespaids vienam par otru?
K: Mēs mācījāmies kopā 49. vidusskolā. Oskars gāja klasi augstāk par mani.
O: Tā varēja būt astotā vai devītā klase, kad mēs iepazināmies.
K: Es dzīvoju Mežaparkā, un tā bija vieta, kur notika visa skolasbiedru „tusēšanās”. Es tajā laikā izskatījos ļoti jauna, neatbilstoši savam vecumam – tā it kā man būtu deviņi gadi. Gāju kopā ar visiem „lielajiem”, kas patiesībā bija tikai gadu vecāki. Tur arī ar Oskaru iepazināmies. Atceros savas pirmās domas par viņu – man viņš likās diezgan simpātisks –, bet lieta, kuru spilgti atceros, kas man viņā nepatika, bija sandales (smejas). Jo tās tiešām nebija foršas sandales.
O: Jā, tas ir pirmais, ko meitenes pamana. (smaida) Es par Katrīnu atceros to, ka man viņa likās maza, biji tērpusies visa zaļā – lakatiņš, džemperis, bikses, zeķubikses. Tas pirmais iespaids bija tāds neizprotams – Katrīna bija kā tāds hipijs. Viņa atšķīrās no visiem citiem un tieši tas man viņā patika. Šajos Mežaparka „tusiņos” mēs kļuvām par draugiem. Man radās simpātijas. Visu gan izjauca mirklis, kad es nolēmu Katrīnai iedot buču.
K: Bija tā, ka gājām kārtējā pastaigā pa Mežaparku un sanāca, ka pieklājības pēc uzaicināju Oskaru pie sevis ciemos. Taču es nedomāju ar to neko pārprotamu. Atvadoties viņš man iedeva buču uz vaiga. Es biju ļoti pārsteigta (nepatīkami) un pēc tā gadījuma veselu gadu ar viņu nekontaktējos. Tajā vakarā es viņam aizsūtīju ziņu, vai es viņam patīku, uz ko viņš man atbildēja apstiprinoši un klāt vēl bija pielicis kādus ļoti lielus smaidiņus un sirsniņas. Tajā brīdī biju panikā. Es biju pārliecināta, ka vecāki puiši no manis gribēs tikai seksu, tāpēc es baidījos no attiecībām ar puišiem.
O: Mana sirds tika salauzta. Es biju kaut ko darījis, taču tiku atraidīts. Viņa bija arī pirmā meitene, kurai sadūšojos pats dot buču.
K: Pēc gada mēs atsākām kontaktēties un viss sākās ar manis rakstītu vēstuli Oskaram. Tas pārauga diezgan ātri ciešā draudzībā. Katru vakaru sazvanījāmies. Es laikam Oskaram patiku arī tajā laikā (lai gan tas bija nepamanāmi), taču es gribēju vienkārši draudzību. Man bija citas attiecības, arī Oskaram meitenes mainijās. Tā mēs viens otram stāstījām par attiecībām un ko pieredzējām esot attiecībās. Mēs bijām ļoti patiesi viens pret otru. Es Oskaru neuztvēru citādāk, kā tikai savu draugu, līdz ar to varēju ar viņu ļoti brīvi un neuzspēlēti komunicēt. Tā nu mēs iepazinām viens otru arvien vairāk un vairāk.
O: Tas tā turpinājās kādus četrus gadus – visu vidusskolu un pirmo augstskolas gadu. Bija kāds jaunais gads, kuru svinējām pie Katrīnas draudzenes Šarlotes. Tur arī mani uzbūvētie mūri uz jūtu slēpšanu pret Katrīnu nedaudz iebruka. Man sanāca saruna ar to pašu Katrīnas draudzeni, kura spēja ļoti viltīgi no manis „izvilkt”, ka es pozitīvi atbildu uz to, ka man patīk Katrīna. Pēc tam viņa to kādā sarunā pateica Katrīnai.
K: Tas bija kādas divas nedēļas pēc jaunā gada. Tad arī man bija atsākusies fāze, kurā man atkal patika Oskars. Bija kāds dzejolis, ko Oskars man bija uz kādiem svētkiem uzrakstījis, un šis dzejolis bija super dīvains, un es nesapratu ko domāt. Viņš man uzdāvināja arī burku ar origami zvaigznītēm, arī šai dāvanai bija pievienots kāds dzejolis. Tad es sapratu, ka vienkārši draugi tā nedara. Es sāku savai draudzenei stāstīt, ka man Oskars laikam patīk. Viņa neizturēja un pateica, ka arī Oskaram es patīku. Tad sākās dīvainākais posms, kad draudzība sāka pāraugt par ko vairāk.
O: Tad es ATKAL saņēmos Katrīnu nobučot.
K: Visu draudzības laiku Oskars zināja, ka es gaidu un ka eju uz baznīcu. Viņš dzīvoja citādāk – viņš nebija kristietis. Es nezinu, ko viņš tad domāja par maniem uzskatiem. Mēs uzsākām mūsu attiecības, bet tad es sapratu, ka esmu jau iepriekš vīlusies puišos (nekristiešos) un tādas attiecības mani tikai velk prom no Dieva. Ejot uz kādu tikšanos, es jau gatavojos Oskaram teikt, ka mums nekas nesanāks, jo mani principi ir citādāki. Taču Oskara atbilde mani pārsteidza. Viņš man pateica, ka arī viņš gaidīs līdz kāzām. Šādu atbildi es nebiju cerējusi sagaidīt. Vēlāk es Oskaru paaicināju savā draudzē uz Alfa kursu.
O: Man bija stereotipi par kristiešiem, taču Katrīnas dēļ biju gatavs šos stereotipus atļaut sevī lauzt. Alfa kurss bija tā vieta, kur es sapratu, ka es smagi maldos par kristietību.
Kad teici, ka vēlies gaidīt līdz kāzām tu tiešām tā domāji?
O: Katrīnai daudzi puiši teikuši, ka es gaidu tikai seksa dēļ. Taču kad Katrīna pasaka, ka mēs gaidām jau trīs gadus, tad viņiem „atverās mute”. Tajā mirklī cilvēki saprot, ka tas nav seksa dēļ – arī es tad tā domāju, kad to teicu. Slikti ir tas, ka man jau bija bijis sekss pirms uzsāku attiecības ar Katrīnu.
Kāds bija bildinājums?
O: Ar bildinājumu es Katrīnu nokaitināju. Viņa to ļoti vēlējās, taču es gaidīju zīmi no Dieva. Burtiski – zīmi. Es to arī sagaidīju, kad Katrīnai salūza gredzens, ko viņa jau valkāja.
K: Man bija gredzens ko valkāju uz mazā pirkstiņa. Kādu dienu es devos pie mācītāja uz grēksūdzi, un šīs grēksūdzes laikā es virpināju gredzenu pirkstos, kā es to bieži daru, līdz tas salūza.
O: Lai arī cik jocīgi tas neizklausītos, man jau iepriekš bija doma, kas nelika mieru, ka, kad Katrīnai salūzīs gredzens, es viņu bildināšu. Šī doma turpināja pie manis atgriezties līdz šis gredzens tiešām salūza. Tad es arī sapratu – OK –, tagad jāsāk plānot. Es jau zināju, ka braukšu uz vairāk kā divām nedēļām uz Itāliju, bet tagad, ar bildinājuma domu galvā, vēlējos izmantot šo braucienu bildinājuma labā – izdomāju, ka varētu uzfilmēt bildināšanas video tur. Kopā pagāja kāds mēnesis, kamēr bildinājumu pilnībā realizēju, lai gan bildinājuma scenāriju izdomāju vienā naktī. Draugi bija atsaucīgi un palīdzēja.
K: Pagājušā gada 14. novembrī mēs kopā ar draudzeni Annu spēlējām vienā restorānā, kur mūs bija uzaicinājusi muzicēt mana māsīca. Pēc spēlēšanas mēs laimīgas gājām ēst burgerus. Vēlāk mums pievienojas otra draudzene Šarlote, ar kuru jau iepriekš bija sarunāts, ka viņa paliks pie manis pa nakti. Šarlote izrādās bija Oskara „slepenais aģents”, taču es to nenojautu. Pēc kāda laika devāmies mājās. Viss bija kā ierasts – nekā aizdomīga. Ienākot mājās diezgan neapmierināta zvanīju Oskaram, jo viņš solījās būt ciemos, bet vēl nebija. Oskars man atbildēja ar ļoti dīvaini tekstu, ka viņš gatavo „vietiņu”. Es nesapratu, ko viņš ar to domāja …
O: Es tā teicu, jo Šarlote jau bija paziņojusi, ka viņas ir mājās. Tāpēc es domāju, ka Katrīna jau ir iegājusi savā istabā, kur viss arī kļūtu skaidrs.
K: Istabā viss bija izrotāts ar baloniem. Uz galda bija dators un virsū vēstulīte, kur bija rakstīts, lai ieeju mājaslapā, ko Oskars bija izveidojis speciāli šim notikumam.
O: Tā bildina programmētāji!
K: Jā! Tad jau man bija skaidrs, kas notiek. Mājaslapā bija video un dzeja. Bildinājumu Oskars izteica šajā video, kas bija nofilmēts kāda Itālijas kalna virsotnē ar saulrietu fonā. Video viņš man deva norādes par karti, kura man bija jāatrod istabā. Man bija jādodas pa tumsu uz mežu, vienai pašai. Es biju diezgan nobijusies, bet labi, ka viss ceļš bija izlikts ar svecītēm. Sajūta bija tāda, ka es eju kādu stundu.
O: Tie bija kādi 2 kilometri. Es vēlējos atrast vietu, kur cilvēki nestaigā un nebūtu neaicinātu viesu nakts vidū.
K: Galā bija telts, sarkans paklājs, vīns, puķes, kūka, un, protams, Oskars! Es biju ļoti satraukusies, bet Oskars tam bija gatavojies tik ilgi, ka viņā jau bija lasāms vairāk miers, nekā uztraukums. Tad viņš nokrita uz ceļa .. Bet nedeva gredzenu. Es nesapratu kāpēc! Bet izrādās Oskars bija satraukts, ka man šis gredzens nederēs. Beigās tā arī bija (smejas) – gredzens derēja uz mazā pirkstiņa. Tā kā tā arī var sanākt …
Kā bija gaidīt vairāk kā trīs gadus?
K: Gan meitenei, gan puisim tas nav viegli. Cilvēkiem liekas, ka tikai puišiem ir grūti, bet arī meitenēm nāk virsū periodi, kad ir smagi.
O: Tas nav viegli ne morāli, ne fiziski, bet pozitīvais ir tas, ka mēs saaugām kopā bez fiziskā faktora. Vēl nesen man bija saruna ar māsīcu, un es sapratu, ka ideālais variants ir, ka tu satiec meiteni, paiet nedēļa un tad bildini. Bet, nu, mums „nedaudz” ievilkās (smaida).
Kādas robežas jūs nospraudāt un kas palīdzēja tās ievērot?
K: Mums nebija princips, ka neskūpstīsimies līdz kāzām. Bija tādi posmi, ka bieži palikām viens pie otra pa nakti. Tad mēs sapratām, ka īsti nevajag sevi kārdināt ar šādām lietām. Nezinu, kā Oskaram bija tajās reizes, kad lietas aizgāja par tālu, bet man bija ļoti slikti. Nākamajā dienā emocionāli bija ļoti grūti, jo zinu, ka Dievam tas nav pa prātam, bet mēs pakļaujamies tam kārdinājumam. Mēs nepārgulējām, bet bija reizes, kad tālu līdz tam nebija. Mums bija pat periodi, kad izlēmām neskūpstīties. Tad tas pārgāja. Bija visādi.
O: Centāmies atrast pareizo ceļu, taču tas pareizais ceļš bija vienkārši apprecēties.
K: Ja kādam es varētu ieteikt, tad labāk ir nepalikt pie otra pa nakti. Atvēlēt laiku tikšanās reizēm pa dienu. Lai tas neaprobežojas ar mīlināšanos un filmu skatīšanos. Jo ir tik daudz citu lietu, ko kopā darīt. Mums tas bija grūti, jo mums nesakrita darba un mācību grafiki, kas apgrūtināja iespēju tikties pa dienu. Droši vien daudziem tā ir, kad vienīgais laiks priekš tikšanās ir vakaros un palikt vienam pie otra pa nakti, taču tas nav nekāds kopīgi pavadīts laiks.
Kāds bija laiks no bildinājuma līdz kāzām?
O: Gaidīšanas ziņā bija vieglāk, jo bija redzams finišs. Praktiskā ziņā bija stress, bet man bija vienkārši sajūta, ka tas ir nākamais solis. Man nebija jautājumi, vai es to tiešām gribu, vai negribu. Ja es nospraužu mērķi, es uz to eju, it īpaši, ja tas nāk no Dieva.
K: Arī man praktiskā ziņā šis pirms kāzu laiks šķita diezgan stresains. Bija brīži, kad ļoti izbaudīju šo laiku, arī kopā ar draudzenēm, kas palīdzēja kāzu rikošanā un mani iedrošināja, bet es jau zināju, ka gatavošanās process mani nesajūsminās. Garīgi augām kopā lasot grāmatu par laulībām „The Meaning of Marriage”, kas ļoti stiprināja. Vispār tā ir forša lieta kopā lasīt. Bija sajūta, ka lasām par sevi. Grāmata uzrādīja mūsos daudzas lietas – grēkus un nolaidības. Un labi bija tas, ka tie nebijām mēs, kas viens par otru to pasakām, bet grāmata – tā bija kā trešā persona, kas palīdzēja mums šīs lieta ieraudzīt, celt gaismā un izrunāt. Tas ir vēl viens labs veids kā iepazīt vienam otru. Tas liek saprast, ka tuvojoties Dievam arī mēs viens otram tuvojamies. Ka tas ir tas kopīgais mērķis.
O: Jā, kopīgā grāmatas lasīšana ļoti palīdzēja. Ņemot vērā, ka mēs trīs gadus gaidām, lasām Bībeli un it kā visu zinām, ko sagaidīt laulībā, tomēr grāmata vēl vairāk izgaismoja dažādus stereotipus, kuriem bijām ticējuši. Visas tās pasakas, kas sastāstītas par laulībām, ka tā ir sapņu zeme … Pēc Bībeles sapņu zeme ir kas cits, nekā mēs to iedomājamies, ejot cauri dzīvei. Tad nu tu visu dzīvi dzīvo ar šiem stereotipiem, un domā, ka beigās būs „zelta pods un konfektes”. Mēs pieaugām un sapratām, ka laulība ir par otru cilvēku un kopību, un mazāk par sevi. Tas bija arī nedaudz sāpīgi, šos stereotipus lauzt, bet tomēr neatsverami.
Kādu attieksmi jūs piedzīvojāt no apkārtējiem cilvēkiem par jūsu pieņemto lēmumu gaidīt līdz kāzām?
K: Pārsvarā es piedzīvoju to, ka cilvēki to novērtē un viņiem tas liekas kas īpašs. Es varbūt gaidīju nosodījumu, taču tas tik bieži nenāca. Varbūt tas vairāk raksturīgs meitenēm, jo viņas grib dzirdēt visu to stāstu, kas un kā, un kā tas ir.
O: Man bija pilnīgi pretēji. Atbalsts nāk no kristiešiem, bet no visiem citiem ir jautājumi „Kāpēc?” un „Priekš kam?”, un vai esmu zem meitenes tupeles. Varbūt no citu cilvēku redzējuma tas varētu likties kā pārbaudījumus, kad kāds tuvs cilvēks pasaka nedēļu pirms kāzām, ka ir vēl laiks atkāpties, taču es par to pasmējos. Manā gadījumā tas bija tēvs, kas pateica šo „ieteikumu”. Kādam citam varbūt liktos – varbūt tiešām? – un tas spētu dot šaubas, bet ne manā gadījumā. Mani vecāki akceptēja, ka pagāja trīs gadi līdz laulībām, taču neakceptēja to, ka šis laiks bija bez kopdzīves, seksa un visa pārējā, ko pieauguši cilvēki dara (pēc viņu uzskatiem), kad ir kopā.
Ko jūs atbildētu cilvēkiem, kad viņi prasītu – kāpēc ir vērts gaidīt?
K: Ieguvums, ko es sapratu tikai tagad pēc kāzām, ir, ka viss ir jauns. Piemēram, kad ir dzimšanas diena, parasti mēdz prasīt – kā jūties, vai ir citādāk? Nē – tad neliekas nekas ļoti citādāks kā parasti. Taču, kad apprecies, un esi gaidījis ne tikai ar seksu, bet ar visu kopdzīvi, ar visiem ikdienas sīkumiem, tad katru dienu ir kaut kas jauns, ko ar otru piedzīvot. Es nevaru iedomāties, ka man būtu vairāki puiši, kuriem es varētu atdot sevi pilnībā. Man tas vienmēr ir bijis iekšā, ka man ir viens cilvēks, kam tas viss ir/būs atļauts. Es citādāk nevaru iztēloties – man tas liekas dīvaini. Tas vienkārši ir sāpīgi, jau par to domājot vien.
O: Tas, ko es gribu pateikt ir, ka laulība nav tiem, kuri pienākumu neredz kā ieguvumu. Tieši pienākums tevi padara par vīrieti, un tas ir ieguvums. Kad apprecies, tev ir pienākums pret laulību un pret, nu jau, ģimeni. Manā gadījumā tas ir milzīgs ieguvums, jo Katrīna ir mans pienākums un es viņu mīlu. Es nožēloju to, ka nebiju tuvāks Dievam pirmajā mirklī, kad biju jau attiecībās ar Katrīnu. Kad esi jauns un neesi grēkojis seksuālā un attiecību veidošanas ziņā ar citām meitenēm, tiek iegūts simts reizes vairāk. Ja apprecas divi šķīsti cilvēki, ieguvums, manuprāt, ir daudzreiz lielāks. Man šī šķīstība (kas varētu būt jau pēc noklusējuma) nāks ar laiku – gan seksuālā ziņā, gan sadzīves ziņā. Man jāiemācās vairāk piekāpties, vairāk pazemības un vairāk izprast otru cilvēku, nu jau, savu sievu. Caur visām pieredzēm sirds nocietinās – visi tie mūri ir jānojauc. Varbūt Katrīnai liekas, ka jau esmu atvērts, bet es varu būt vēl atvērtāks un to apzinos. Salīdzinājums ir ar Jēzu un cilvēku, ka tiek ziedota dzīve otram.
