Mēs satikāmies ĪMG 2.nometnē. Māra un Guntas stāsts.
Gunta un Māris Rišķi
Laulību diena: 23.07.2005
Pirmais skūpsts un pirmā nakts: kāzu dienā
Bērni: 4
Pirms 10 gadiem Gunta un Māris iepazinās tieši ĪMG nometnē, kas tolaik notika Ogrē.
ĪMG jeb Īsta Mīlestība Gaida mums ir kas ļoti īpašs, jo ĪMG - 2 salidojuma laikā (2004. gada 1. maijā) mēs iepazināmies. Šā gada 23. jūlijā mēs svinēsim mūsu laulības 9. gada dienu, un pazīstami mēs esam jau teju desmit gadus. Šobrīd mēs dzīvojam Zviedrijā un audzinām četrus brīnišķīgus bērnus: trīs dēlus - Pēteri (2006), Kristapu (2008), Reini (2010) un meitu Martu (2011). Paralēli mēs studējam zviedru valodu, Māris strādā, un es nu jau vairāk kā astoņus gadus esmu pilna laika mamma, par ko vairāk rakstu savā blogā: http://mammamajas.blogspot.com
Te ir intervija ar mums 2005. gadā par to, kā mēs iepazināmies.
Kā Tu nokļuvi ĪMG nometnē?
Māris: Man bija iespēja piedalīties ĪMG 2 nometnes organizēšanā kopā ar daudziem citiem Ogres draudžu jauniešiem. Šajā nometnē man tika uzticēts būt atbildīgam par kārtību un transportu.
Gunta: Esmu iesaistījusies kustībā ĪMG un “kādu dienu” nejauši virtuālajā baznīcā izlasīju informāciju par ĪMG 2 jauniešu nometni Ogrē, un tad sirsniņā sajutu vēlmi tajā piedalīties. No sākuma man likās, ka es netikšu uz šo pasākumu, jo man jāstrādā, bet tikai dienu iepriekš es atcerējos, ka tās ir brīvdienas, tāpēc žigli sakravāju somiņas un nākamajā dienā devos uz Ogri.
Ko Jums deva šī nometne?
M: Tās bija 3 dienas, trīs īpašas dienas kopā ar Dievu. Šis laiks, ko pavadīju nometnē, man bija īpaši piepildīts. Likās, ka Dieva klātbūtne ir tik ļoti jūtama, ka gaisā varētu pamest kādu priekšmetu un tas nenokristu zemē, jo Dievs to noturētu. Tas bija īpašs laiks. Taisnības labad gan jāsaka, ka no nometnē lasītajām lekcijām dzirdēju diezgan maz, jo man bija uzticēta atbildība par kārtību un ēdiena laicīgu piegādi. Šis laiks bija ļoti īpašs arī ar to, ka šajā nometnē es satiku Guntu, manu līgavu.
G.: Es devos uz ĪMG2, lai dzirdētu “kārtējo” lekciju par puišu un meiteņu attiecībām, man jau likās, ka es visu zinu, un neko jaunu man tur nepateiks, bet bija interese tomēr paskatīties, ko viņi saka šajā jomā. Gribēju iegūt jaunu viedokli, skatījumu uz puišu un meiteņu attiecībām, kaut ko vēl nedzirdētu. Man ļoti patika lekcija, kas bija tikai meitenēm, kā arī paneļdiskusija, kurā precēti pāri tika apbērti ar jautājumiem. Man ļoti patika tas, ka uz nometni es devos viena, jo tā bija lieliska iespēja pabūt ar Dievu divatā, kā arī iepazīties ar jauniem cilvēkiem. Hmm... ĪMG 2... tici vai nē, bet man ir devusi ne tikai papildus zināšanas šajā jomā, bet arī vislabāko līgavaini – Māri!
Kā Jūs iepazināties?
M: Uz nometni bija sabraukuši daudzi mani draugi, tai skaitā arī kāda meitene Aija. Iznāca tā, ka Aija gulēja vienā istabā kopā ar Guntu un tādejādi iepazinās. Tad nu nākamajā dienā, runājoties ar Aiju, iepazinos arī ar Guntu.
G.: Nu Māris jau pastāstīja
Vai Tu atceries to brīdi, kad pirmo reizi ieraudzījāt viens otru?
M.:: Šajā jautājumā mums domas dalās. Es pastāstīšu par sevi. Es atceros, ka mēs ar Guntu sēžot vienā solu rindā, (starp mums sēdēja kāds cilvēks, laikam Aija) saskatījāmies. Tieši šis acu skatiens palicis kā pirmais.
G.: Jā, protams! Es Ogrē biju ieradusies nedaudz ātrāk pirms salidojuma sākuma un, tā kā biju viena, tad klaiņoju apkārt pa mūzikas skolas telpām. Vienā brīdī pa durvīm man pretī iznāca ārā jauns puisis (sarkanā jakā ;)) ar rāciju rokā, un tieši tajā brīdī klausules otrā galā viņam kāds uzbļāva, viņš kaut ko atbildēja, mēs saskatījāmies un pasmaidījām viens otram. Tā bija pirmā reize, kad es viņu ieraudzīju.
Vai Tā bija mīlestība no pirmā acu skatiena?
M.:: Nē, noteikti nē. Lai gan varu teikt, ka tajā brīdī, ieskatoties Guntas acīs, es sajutos ļoti īpaši. Man radās dīvaina sajūta, es šo meiteni vēl noteikti sastapšu.
G.: Nē, tā bija un ir mīlestība, kas veidojas ļoti skaisti un pa posmiem. Kad Māri pirmo reizi ieraudzīju, mana sirsniņa sāka pukstēt straujāk, viņā bija kaut kas īpašs... Man bija ļoti apnicis un sāka traucēt dzīvot tas, ka es gandrīz katru kristīgu puisi uzlūkoju kā iespējamo nākamo vīru, jo vēlējos savu ģimeni jau no 18 gadiem. Kad vidusskolā man klasesbiedri jautāja: „Kāpēc tev nav puisis jeb draugs?” Es parasti atbildēju: „Es negribu sev draugu vai puisi. Es gribu sev vīru.” Tāpēc ĪMG - 2 laikā es devos uz privātu tikšanos ar mācītāju, lai aizlūgtu par šiem jautājumiem un gūtu stiprinājumu. Es nevēlējos vairs domāt un runāt par puišiem. Tāpēc tie brīži, kad Māris man sāka mazliet izrādīt uzmanību un interesi, lika kļūt domīgai. Tagad varu pasmaidīt un teikt pavisam droši, ka tajā brīdī, kad mēs savus svarīgākos un lielākos sapņus pa īstam noliekam Dievam pie kājām un uzticam tos Viņam, tad Viņš arī dod. Viņš dod pašu labāko un piemērotāko.
Drīz pēc ĪMG salidojuma devos mācību praksē uz Slovēniju. Došanās uz Slovēniju bija pilnīga paļaušanās uz Dievu attiecībā pret Māri, jo es vēlējos turpināt mūsu draudzību kā brālim un māsai Kristū. Taču apziņa, ka Māri esmu redzējusi tikai divas reizes un galīgi nepazīstu, radīja manī bailes, ka pēc atgriešanās mājās no Slovēnijas mēs viens otru nesveicināsim.
Man atrodoties Slovēnijā, mēs ik pa reizei sazvanījāmies, regulāri apmainījāmies ar e-pastiem un īsziņām, kas tajā brīdī, atrodoties projām no mājām un saviem draugiem, man bija ļoti liels atbalsts no Māra. Tādējādi viņš ieguva manu uzticību un kļuva par vienu no maniem labākajiem draugiem. Neviens no maniem draugiem vai radiem nezināja, ka mēs kontaktējamies un es neuzdrošinājos domāt, ka mēs varētu būt kas vairāk. Bet Dievs jau visu saliek pa plauktiņiem
M.: Dievs tik fantastiski saveda mūs kopā! Sākumā es pat neuzdrošinājos cerēt, ka Gunta varētu būt man līgava. Patiesībā jau sirds dziļumos bija klusa, klusa vēlēšanās, pat cerība, ka Gunta varētu būt kas vairāk nekā vienkārši draugs. Un tad gāja laiks, mēs iepazinām viens otru labāk. Ļoti palīdzēja lūgšanas, tas, ka savas domas un cerības liku Dieva priekšā.
Mūsu draudzība veidojās lēnām. Man tās bija un ir ļoti īpašas attiecības. Īpašas tāpēc, ka ar Guntu es iepazinos kā pavisam „zaļš” kristietis un man nebija priekšstata pat to, kā tad būtu jāveido attiecības ar meiteni kristīgam puisim, ko par to domā Dievs un kā tad nu būtu labāk. Biju ļoti piesardzīgs. Tāpēc mūsu attiecības un draudzība auga lēnām.
Ļoti labs laiks mūsu attiecību veidošanai bija vasara, ko Gunta pavadīja praksē Slovēnijā. Līdz tam mēs bijām tikušies tikai divas reizes: ĪMG – 2 laikā un pasākumā, ko Gunta rīkoja pirms savas aizbraukšanas. Tagad atskatoties, varam droši teikt, ka Dievs fantastiski izplānoja mūsu laiku un salika visu tā, ka nevarējām būt viens otra tuvumā.
Un tad notika brīnums. Viņš piepildīja manu slēptāko cerību un karstāko vēlēšanos- deva pašu labāko līgavu, kādu es vien spēju iedomāties! Mūsu attiecības ir Dieva žēlastības dāvana, bez Dieva tās nespētu pastāvēt. Gunta ir atbilde uz manām lūgšanām. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka tieši Gunta ir tā īstā un vienīgā.
G.: Tagad mēs gatavojamies savai laulību dienai un katru dienu esam arvien pateicīgāki Dievam, ka Viņš mūs ir savedis kopā. Kā mēs sakām: “Esmu veidota, tieši no Māra sānukaula!”
M.: Mēs esam ļoti pateicīgi saviem vecākiem, mīļajiem un tuvajiem, kas lūdz par mūsu attiecībām. Tas ļoti palīdz un ir liels atbalsts.
Kā jūs sapratāt, ka esat viens otram īstie un vienīgie?
M.: To, ka esam īstie viens otram, mēs pilnīgi droši sapratām kādā vakarā pēc sarunas. Tā bija ļoti īpaša saruna, jo pirmo reizi runājām par mūsu attiecībām. Šajā sarunā mēs atklājām to, ko jūtam viens pret otru. Taču tā pamatā nebija vienkārši jūtas, tas bija kas vairāk. Mēs dalījāmies par savām sajūtām, par to, ko bijām sapratuši un piedzīvojuši lūgšanās, ko bijām lūguši Dievam viens par otru. Tā bija tāda dīvaina sajūta – iekšēja pārliecība, ka tieši Gunta ir mana īstā. Tas vienā mirklī bija skaidrāks par skaidru. Palika tā jocīgi – es zināju, ka Gunta kļūs par manu sievu, lai gan bildinājis un lūdzu roku vēl nebiju.
G.: Kad atbraucu mājās no Slovēnijas, Māris mani lidostā sagaidīja ar lielu puķu pušķi. Manai mammai tas radīja pāris jautājumu, bet neko vairāk par to, ka mēs esam tikai draugi, es nevarēju atbildēt, jo tā tas arī bija. Kad sākām regulāri satikties ar Māri, tad ik pa laikam es dabūju dzirdēt no savas mammas priekpilnus komentārus par manu foršo kavalieri. Tētis arī mani mēdza vilkt uz zoba un jautāt, kāds būs mans nākamais uzvārds, un ik pa laikam man piešķīra līgavas titulu. Kā jau Māris minēja mums bija viena īpaša saruna 2004. gada 4. decembrī, pēc kuras sapratām, ka mēs precēsimies, ka tā ir Dieva griba. Šīs sarunas iniciatore biju es, jo mēs nekad agrāk nebijām runājuši par mūsu attiecībām, lai gan kopš septembra, kad es atgriezos no Slovēnijas, mēs regulāri tikāmies: devāmies uz randiņiem, jauniešu nometnēm, es apciemoju Ogres draudzes jauniešu vakarus u.t.t. Gandrīz katrā tikšanās reizē Māris man pasniedza puķes, tas bija ļoti skaisti un īpaši, bet mēs vienkārši dzīvojām un nerunājām par to. Reizēm es nevarēju saprast, kas starp mums notiek, jo it kā uz randiņiem iet ar mani, bet viņam riņķī bija vēl pāris meitenes, kas „sita kanti”. Tas īstenībā bija ļoti grūti un sāpīgi, jo es nesapratu, kas tad esmu es. Tajā liktenīgajā dienā es sajutu sirdī, ka man ir jārunā ar Māri, ka es neko nevaru no tā zaudēt. Vai nu mēs paliekam kopā, vai arī nē. Un ja nē, tad, lai tas notiek ātrāk nekā vēlāk. Tās pašas dienas vakarā, kad Māris mani bija aizvedis līdz manām mājām, pirms izkāpšanas no mašīnas es uzsāku sarunu ar frāzi, ka es pateikšu visu ko domāju un jūtu, un tad iešu projām. Protams, ka es pateicu, bet mani neviens nekur nelaida. Tad Māris izstāstīja savu stāstu... un mēs zinājām, ka mēs precēsimies.
Un kā ar bildinājumu?
G.: Māris mani bildināja 29. decembrī, kad mēs bijām LKSB Jaungada nometnē. Tajā dienā es ieņēmu līgavas statusu, bet mēs par to vēl nevienam īsti neteicām. Tas bija mūsu noslēpums. Pēc bildināšanas es gaidīju, kad Māris mani noskūpstīs, bet viņš to nedarīja. Man ļoti patika viņa arguments, kāpēc, jo tas jau būtu par daudz. Tā bija mūsu robeža! To, ka mums nebūs seksuālu attiecību līdz kāzām, es zināju jau iepriekš, bet skūpsts man nelikās nekas tik īpašs. Bet es ļoti priecājos par tādu Māra iniciatīvu, jo uzreiz bija skaidri novilktas robežas un vieglāk ieturēt distanci. Mūsu pirmais skūpsts bija laulību dienā. Vienā no nometnes rīta rosmēm, izpildot muciņas, es pārkritu Mārim pāri un viņš atsita savu galvu un uzaci pret grīdu, tādējādi iegūstot zilu aci. Tas bija diezgan komiski, jo pāris dienas vēlāk Māris lūdza manu roku maniem vecākiem ar uzsistu zilu aci.
Vai ir jēga piedalīties ĪMG nometnēs atkal no jauna?
M.: Jā, noteikti! Lai arī ĪMG nometnes galvenā tēma - puišu un meiteņu attiecības Dieva skatījumā - paliek nemainīga, katra ĪMG nometne ir atšķirīga, tiek pieaicināti jauni, interesanti lektori, jaunas mūziķu grupas. Nometnē satiekas jauni, neredzēti cilvēki. Man liekas, ka mīlestības tēma nekad nenovecos un vienmēr būs aktuāla. Un vēl. Es savu līgavu satiku tieši ĪMG nometnē...
G.: Vai ir jēga braukt atvaļinājumā, ja es jau braucu pagājušajā gadā?
Laulībā esat jau teju 10 gadus. Vai bija vērts gaidīt?
M.: Protams.
G.: Noteikti. Šie noteikti ir bijuši laimīgākie mūsu dzīves gadi. Mēs mīlam viens otru arvien vairāk un vairāk. Kā arī mūsu bērni ir acīmredzams mīlestības apliecinājums un pierādījums. Ja mēs nemākam mīlēt, tad viņi mums to iemāca, ja mēs aizmirstam piedot, tad viņi mums piedod. Bērni ir patiesa Dieva dāvana un svētība.
Reizēm mēs dzirdam, ka nepastāv īstas, patiesas mīlestības, ka tādas jau ir tikai filmās un filmas nav realitāte. Nē, mīļie, tā tas nav, tie ir sātana meli. Dieva mīlestība ir bijusi vienmēr. Tā nekur nepazudīs, un ne jau velti Pāvila vēstulē korintiešiem 13. nodaļā 8. pantā ir minēts: „Mīlestība nekad nebeidzas...”
Protams, ka reizēm ir skaisti un viegli, bet reizēm tik tiešām iet grūti un smagi ikdienas attiecībās gan vienam ar otru kā pārim, gan ar bērniem, gan ar apkārtējiem, bet, jo ilgāk mēs dzīvojam, jo vairāk mēs saprotam, ka runa nav par mums un mūsu gribu, bet par Dieva prātu mūsu dzīvēs.
