Bez seksa līdz kāzām. Ernesta un Elīnas atklātais stāsts

Elīna un Ernests Tolpežņikovi

 

"Attiecības ir kā dimants – jo rūpīgāk pulē, jo spožāk mirdz," gūtajā pieredzē dalās Ernests un Elīna Tolpežņikovi.

Autors: Rasma Rudzāte
Avots: www.aprinkis.lv

 

 

 


Kā nonācāt pie pārliecības, ka gaidīsiet savu vienīgo – īsto otro pusīti?

Ernests:
– Man bija deviņpadsmit, jau studēju, kad ar vecmāmiņu reiz sākām runāt par attiecībām. Es viņai teicu, ka ar savu nākamo sievu gribu padzīvot tik tāpat, lai pārliecinātos, vai varēsim sadzīvot. Tas vecmāmiņu tik ļoti saniknoja, ka viņa mani norāja "trīsstāvīgiem" vārdiem. Vecmāmiņa teica, ka tas būtu milzīgs grēks un to nekādā gadījumā nedrīkst darīt, un ka tādu bezdievi kā mani viņa savā dzīvoklī nevēlas redzēt. Toreiz mums sanāca asa vārdu pārmaiņa. Uzreiz viņas viedokli gan nepieņēmu, bet pārdomas tas manī raisīja.

Vecmāmiņa no mammas puses bija ļoti ticīgs cilvēks. Viņa ļoti daudz lūdza gan par mani, gan pārējiem bērniem. Man liekas, tas bija garīgais pamats, ko viņa mūsos ielika ar savām lūgšanām.

Pēc mūsu sarunas piedzīvoju dažādas situācijas, bet Dievs mani tā sargāja un izveda tām cauri, ka man prāts nemaz netiecās uz to, ko redzēju visapkārt. Es draudzējos ar meitenēm, bet seksuālu attiecību nebija. Tikai vienai no manām simpātijām tas likās jocīgi, bet citām nebija nekādu iebildumu.

Mēģinot izprast, kas īsti ir attiecības ar meiteni, nonācu pasākumā, ko Ogres baznīcas draudzes jauniešiem rīkoja kustība "Īsta mīlestība gaida". Tas bija 2004. gadā, man bija 23 gadi.

Elīna:
– Es tā gribēju – gaidīt līdz kāzām. Protams, arī šaubas vienmēr bija blakus, taču visapkārt radu lokā redzēju stipras ģimenes. Visas laulātas. Nevienas šķirtas. Lai arī mani vecāki nebija cītīgi baznīcā gājēji, mamma mani aizveda uz svētdienas skolu.

Kad pusaudžu gados puiši sāka pievērst uzmanību, man tas likās nepieņemami. Man nebija laika par to domāt, jo bija svarīgākas lietas. Pēc skolas absolvēšanas iegadījās tā, ka dienā, kad notika klases salidojums, konferenci rīkoja arī "Īsta mīlestība gaida". Nopriecājos, ka nu man ir iemesls uz klases ballīti neiet, jo ne īpaši gribējās, un es aizgāju uz konferenci. Tur dzirdētais mani ļoti uzrunāja. Ar interesi klausījos par savu identitāti, par to, kas esmu un kāpēc tā rīkojos. Tas palīdzēja atvairīt šaubas, ka mans viedoklis atšķiras no citiem. Nākamajā gadā mani jau aicināja palīdzēt sarīkot nākamo konferenci.


Kā jūs satikāties?

Ernests:
– Pirmo reizi satikāmies Līgo vakarā, kad kopā ar draudzes jauniešiem sarīkojām Jāņu svinības bez alkohola, lai izvairītos no dzeršanas un mašīnu avārijām, braucot reibumā. Bija ugunskurs un viss pārējais, izņemot stipros dzērienus. Arī Elīna tur bija, bet es viņu vēl nepamanīju.

Elīna:
– Es Ernestu gan pamanīju, jo viņš ir tik garš un izskatīgs, ka viņu nevarēja neredzēt, bet toreiz mēs vēl neieskatījāmies viens otrā. Divus mēnešus vēlāk gājām kopā trīs dienu pārgājienā gar skaisto Kurzemes jūrmalu. Šie pārgājieni notika vairākus gadus pēc kārtas. Bija arī daudzi citi jauniešu pasākumi, kuros mums ar Ernestu sanāca būt kopā. Tas bija labi, ka mēs viens otru varējām redzēt dažādās situācijās un vērot, kā izturamies arī neērtos brīžos.


Kā iemīlējāt viens otru?

Ernests:
– Sākumā man Elīna likās maza, trausla meitenīte. Nevarēju saprast, vai viņa man patīk. Tad uz gadu aizbraucu pastrādāt uz Lielbritāniju. Man tas bija svētīgs pārdomu laiks. Dzīvojot Skotijā, nosapņoju, ka mans brālis apprec Elīnu. Pamodos tik satraukts, un man bija pilnīgi skaidrs: nu nē, kaut ko tādu es nepieļaušu! Precēšu viņu nost! Tās jūtas uzreiz tā kā uzpeldēja manī, un es aptvēru, ka Elīna atbilst visiem maniem kritērijiem. Biju vērojis, kā viņa uzvedas, dzirdējis, kā viņa runā, ko saka par laulību. Nevienā citā meitenē es to neredzēju. Es zināju, ka Elīnas pagātne ir tīra, un man tas bija svarīgi, ka attiecības viņai nav bijušas.

Elīna:
– Reiz Jāņu nometnē Ernests pateica, ka viņam mājās nebūs televizora. Mani šis teikums aizķēra, un es to visu laiku malu savā galvā. Man tētis ir kaislīgs televīzijas skatītājs, tāpēc zināju, ka televizors ir liels laika zaglis. Un kuram gan mājās nav televizora! Tas man likās tāds drosmīgs solis no Ernesta puses, tāpat kā gaidīt līdz kāzām.

Vēroju Ernestu un domāju – viņš ir garš, es maziņa. Ļoti gribēju garu vīru. Mani brāļi ir gari, un vīru gribēju līdzīgu viņiem. Vēlējos, lai viņš ir izskatīgs, izglītots, savaldīgs, strādīgs un lai viņam ir foršas cilvēcīgas īpašības.


Kā abi pavadījāt laiku, kamēr gaidījāt?

Elīna:
– Mūs ar Ernestu paglāba tas, ka gadu pirms kāzām viņš strādāja Skotijā. Kā pāris mēs draudzējamies ļoti īsu laiku, nepilnus trīs mēnešus. Taču pirms tam mēs daudz laika bijām pavadījuši kopā nometnēs un iepazinuši viens otru.

Ernests mani aicināja, lai braucu pie viņa ciemos uz Skotiju, bet es pateicu nē. Tāpēc, ka viņš man patika, bet mēs vēl nebijām noskaidrojuši attiecības. Pateicu, ka nebraukšu, bet pie sevis domāju, ka neesmu tik stipra, lai sevi šajā brīdī pasargātu. Kad Ernests gatavojās atgriezties mājās, es jau zināju, ka negribu vēl vienu brāli. Es vēlējos vairāk vai neko.

Es lūdzu Dievu, lai viņš palīdz saprast situāciju un dod atbildi trīs dienu laikā. Un katru dienu es saņēmu vienu atbildi. Pirmajā dienā mēs ar Ernestu nebraucām vienā laikā uz darbu, kā tas bija parasti, jo man bija jāiet pie ārsta. Viņš man atsūtīja īsziņu, kurā jautāja, kas ar mani ir noticis. Es sapratu, ka Ernests uztraucas par mani. Otrajā dienā es pusdienlaikā gāju uz veikalu Rīgā, Pļavniekos, un starp daudzstāvu mājām pēkšņi ieraudzīju izkārtni – "Kāzu salons". Tas bija tik neiederīgā vietā, likās – pilnīgā nekurienē. Trešajā dienā Ernests mani uzrunāja. Tas notika divarpus mēnešus pirms mūsu kāzām.

Tolaik es bieži raudāju un Ernestam jautāju, vai mums sanāks kopdzīve. Mums abiem ir pieredze, ka mūsu vecāki strīdas sīkumu dēļ. Vai mums arī tā būs? Es to ļoti pārdzīvoju, negribējās dzīvot strīdos. Kāda jēga tādām attiecībām? Es gribēju mājas, kurās valda miers, patīkama atmosfēra un kur otrs tevi sagaida ar prieku.


Vai bija vērts gaidīt līdz kāzām?

Ernests:
– Ja mēs nebūtu gaidījuši, noteikti būtu bijis citādāk. Domāju, ka zustu tā intimitāte, kas ir mūsu attiecībās. Es zinu, ka Elīna man ir vienīgā un pieder man. Tam ir milzīga nozīme, ka Elīna ir mana sieviete. Līdz kāzām mēs tikai skūpstījāmies, bet pēc kāzām skūpsts vairs nelikās nekas īpašs. Ja mēs būtu vēl vairāk pacietušies, arī skūpsts būtu bijis kaut kas vairāk.

Elīna:
– Kāzu nakts un attiecības, kas tajā veidojas starp diviem cilvēkiem, būtiski izmaina dzīvi. Mēs neaizdomājamies, ka tā ir asinsderība.

Ernests:
– Dievs ir teicis, ka viņš mūs savieno un mēs esam viena miesa. Pēc tam, kad viens otram dodam laulību solījumu un esam salaulāti, esam kā viens vesels.

 

Kāpēc jūs ieteiktu arī citiem gaidīt?

Elīna:
– Manī ir miers un drošība, jo es zinu, ka man ir vislabākais vīrs no vislabākajiem.

Ernests:
– Skaidri jūtu, redzu un zinu, ka Dievs man ir devis vislabāko sievu – tieši manu otro pusīti. Tur ir tas sāls, kāpēc gaidīt. Un tad ir jautājums, kā mēs abi šo dimantu – viens otru – pulējam.

© 2016 Īsta Mīlestība Gaida. All rights reserved.